Kompānija „Dialogue Dance“, Kostroma
THE_MARUSYA
Iestudējums: Aleksandrs Andrijaškins
Gaismas: Ivans Jevstegņejevs, Natālija Kuzņecova
Izpilda: Marusja Sokoļņikova
2017. gada Festivāla “Zelta Maska” Muzikālās žūrijas Īpašā balva. Nominācijas balvām: “Labākā mūsdienu dejas izrāde”, “Labākā sieviešu loma baletā/mūsdienu dejā”.
Izrādes ideja radās apmēram pirms pusotra gada, kad horeogrāfs Aleksandrs Andrijaškins pa jokam piedāvāja Krievijā ļoti labi pazīstamās deju kompānijas “Dialog Dans” sabiedrisko attiecību menedžerei kāpt uz skatuves un pastāstīt par laikmetīgo deju. Joks vispirms pārauga pārrunās, laboratorijā, bet vēlāk arī mēģinājumos un pilnvērtīgā izrādē performancē, kurā galveno un vienīgo lomu izpilda nevis profesionāls aktieris vai aktrise, bet cilvēks, kurš pastāvīgi ir māksliniekiem līdzās, taču parasti paliek aiz kadra.
Rezultātā mēs kļūstam par neliela brīnuma aculieciniekiem – stundas ilgumā skatuves apdzīvo parasta biroja darbiniece, kura ar vārdiem un kustībām izspēlē ainiņas no dzīves, dalās pieredzē un uzdod jautājumus, kuri jau tālu pārkāpj dejas žanra robežas. Mēģinot to visu apkopot vienā teikumā, sanāktu kaut kas apmēram tāds: “Kāpēc tad mēs turpinām nodarboties ar to, ar ko nodarbojamies?” Taču izrāde nav par garlaicību un uzmācīgu sevis tirdīšanu, bet ir par soli, kuru ir jāmēģina spert katram. Vismaz reizi dzīvē.
Kompānija „Dialogue Dance“, Kostroma
Man bija būtiski un interesanti mēģināt savienot dejas, teātra un performances pieredzi, taču to darīt tā, lai iznākums būtu tieši izrāde. Lai uz skatuves būtu nevis vienkārši cilvēks-dokuments, bet mākslinieciska apjausma un vēstījums, kas arī realizēts ar mākslinieciskām metodēm. Tas ir, lai izrāde galu galā kļūst svarīgāka par dokumentu, nevis otrādi. Un šajā ziņā man ļoti paveicās ar Marusju, viņas perfekcionismu un attieksmi pret darbu. Tas, ka viņai šī bija pirmā pieredze, man drīzāk nozīmēja to, ka nebija iespējams plānot mēģinājumu laiku. Tev šķiet – nu, tagad minūtes divdesmit pastrādāsim ar šo daļu un iesim tālāk, taču tā, lūk, nemanāmi paņem trīs stundas un visus spēkus. Un tomēr, ja tu akurāti un rūpīgi strādā ar visu savu ieinteresētību un prasmi, tad, liekot lietā noteiktus instrumentus, arī cilvēks, kurš iepriekš nav mācējis ar tiem apieties, ir spējīgs paust vērtīgu vēstījumu. Un rezultātā mēs stundas ilgumā piedalāmies – vispārinot – mazā brīnumā: uz skatuves iznāk cilvēks, kas patiešām ir sēdējis birojā, un pēkšņi viņa dara visu – pavelk tēmu, ievēro formu, notur uzmanību tik piepildīti, ka arī es pats brīžiem aizmirstu, ka Marusja nav profesionāle.
Aleksandrs Andrijaškins
Zinātnieki apgalvo, ka prasme smieties par sevi pagarina dzīvi. Ja tā ir, tad šī performance ir Krievijas laikmetīgās dejas ilgmūžības ķīla. “the_Marusya” ir izrāde joks, izrāde ačgārne, kur menedžere kļūst par aktrisi, bet aktieri par producentiem. Deju kompānijas “Dialog Dans” PR menedžere Marusja Sokoļņikova pirmoreiz dzīvē uzstājas solo mākslinieces un dejotājas lomā. Ironizējot par aizkulišu virtuves kāzusiem, par štampiem, ar kuriem savā nemaz ne tik ilgajā dzīvītē paspējusi apaugt Krievijas laikmetīgā deja, viņa domā par nopietnām lietām. Par cilvēku krustcelēs, par aizrautību ar savu darbu un profesionālo nogurumu. Par bailēm un šaubām. Par tiesībām un drosmi reiz ņemt un apvērst visu otrādi.
Žurnāls “Vaš dosug”
Sokoļņikova strādā pilnīgi bez baiļu, taču jūt mēru. Viņa runā savā vārdā, nedaudz koķetē ar skatītājiem, izgāž zālē lavīnu valdzinājuma, atgādina Nonnas Mordjukovas varoni no filmas “Vienkāršs stāsts” – sievieti, kuru ievēlēja par kolhoza priekšsēdētāju. Marusjai nav ko slēpt, Marusja saprot, ka ne jau dievi apdedzina podus. Preses relīzes, kuras vienmēr vēsta par vientulību, ceļiniekiem, cerības stariņiem un sevis meklējumiem, tiek rakstītas tikai un vienīgi uzmanības pievēršanai, visiem nepieciešama skaista pasaka par projekta radīšanu, ja sāksi stāstīt patiesību, mati sacelsies stāvus, neviens tak īsti nezina, «no kādām drazām izaug dzeja». Bet Marusja, lūk, zina.
Interneta izdevums “Sub-cult”