Teātra “Dramatiskās mākslas skola” Dmitrija Krimova laboratorija , Maskava
2016. gada Festivāla programmas “Russian Case” dalībnieks.
SAVIEM VĀRDIEM. A. PUŠKINS “JEVGEŅIJS OŅEGINS”
Ideja, kompozīcija un iestudējums: Dmitrijs Krimovs
Mākslinieks: Filips Vinogradovs
Kostīmu māksliniece: Anna Kostrikova
Gaismu mākslinieks: Olga Raviča
Horeogrāfs: Anatolijs Voinovs
Vokālais pedagogs: Jeļena Amirbekjana
Skaņa: Sergejs Aleksandrovs
Pirotehnika: Pāvels Gorbunovs
Dārglietas: Kirils Fjodorovs
Galvenajās lomās: Natālija Gorčakova, Maksims Maminovs, Sergejs Melkoņans, Anna Siņakina
Projekta “Atklātā skatuve” ietvaros
Izrādes garums 1 st. 30 min.
12+
Krimovs ir drosmīgs visa un visu dekonstruktors un jaunu jēgu salikšanas meistars. Šīs jēgas, starp citu, nebūt nenoliedz vecās, autora dotās, bet pilnīgi organiski apvienojas jaunradītā laika un mākslinieciskā telpā.
Viņa jaunā izrāde “A.Puškins. „Jevgeņijs Oņegins”” ir pirmais opuss no gatavojamās iestudējumu sērijas, kas apzīmēti ar kopīgu devīzi “Saviem vārdiem”. Tiesa gan, izrādē nepaliek necik daudz dzejas, “savi vārdi” izrādīsies prozaiski, bet jūtu un domu, teātra poēzija galu galā nekur nepazudīs, tāpēc nevajag bīties…
Šķiet, ka kopā ar Dmitriju Krimovu kā šīs izrādes režisors uzstājas pats Puškins. Itin kā Aleksandrs Sergejevičs no sava XIX gadsimta būtu pārcēlies uz mūsu ХХI un ņemtos skaidrot, kas un kā. Šis savdabīgais režisoru tandēms nevis vienkārši “pārstāsta” pazīstamo daiļdarbu, bet arī atklāj tā jēdzienisko aparātu, daudz ko pārliek mūsdienu valodā, atceras par laikmetu un tikumiem. Bet cik ļoti gan šis “vēsturiski literatūrzinātniskais” pasākums ir smieklīgs un dzīvs! Stāsts mijas ar rādīšanu, atsevišķi, atmiņā iesakņojušies citāti izlec kā velniņi no tabakdozes. Viss – un tu jau esi tur, Puškina pasaulē, kas pēkšņi izrādās dzīva un nepavisam ne klasiski hrestomātiska.
“Pēterburgas teātra žurnāls. Blogs”
“Oņeginu” šeit it kā imitējoši nospēlē aktieri amatieri: tas ir Puškina romāns, kas kļuvis par teātra iekšējo sižetu kā stāsts par Piramu un Tisbi Šekspīra “Sapnī vasaras naktī”: naivs, vientiesīgs teātris, kuru saprotošā publika skatās labsirdīgi, uzjautrinoties, vērojot ne tik daudz mākslu, cik kvēlu nevaldāmu vēlmi to darīt. Kaut kādos izrādes brīžos aktieri taisa pārtraukumu un palaiž “debesīs” spalviņu no spilvena un pēc tam dažas minūtes sacenšas, laižot gaisu un piešķirot spalviņai lidojuma sajūtu, lai tikai tā nenokristu. Lūk, īstenībā arī teātra metafora, radošās gribas alegorija “lido kā pūka no Eola lūpām”.
Bet ne jau tikai šeit ir izrādes jaukums. Viss mainās tajā brīdī, kad uz ierastās Krimova dekonstrukcijas fona režisors mēģina rast jaunu patosu. Ne tikai dekonstruēt “Oņegina” sižetu, bet uz atlūzām radīt to no jauna. Totālajai ironijai bija jāsaēd ticības simboli, lai atklātu jaunu zināšanu un jaunu profesionalitāti, lai no jauna iemīlētu cilvēku. Tā arī šeit, šajā ironiskajā vēstījumā par “Oņeginu” Krimovs izloba galveno ideju, būtību, Puškina domas struktūru. Tiku tikām paejoties ar skarbu sarkasmu pa Puškina laika retoriku, puškinisma normatīviem, Puškina dievinātāju pārspīlēto svinīgumu, teatrālajiem štampiem un pat semiotisko Lotmana pieeju dzejnieka daiļradei, Krimovs un viņa drosmīgie līdzgaitnieki (Anna Siņakina un Sergejs Melkonjans šeit tēlo ne tikai smieklīgi un smalki, bet to komisma un karikatūrisma pakāpi, kas pāraug visasākajā, vietām pat traģiskā dramatismā), apstājas ironijā tieši tur, kur ironiju vairs nav iespējams uzrādīt. Tur, kur Puškina “Oņegins” pieskaras savai visslepenākajai, visaizkustinošākajai tēmai, izrāde lauž pati savus spēles noteikumus, pēkšņi iegūstot filozofiskas pamācības nopietnību un skarbumu.
interneta izdevums “Лучший из миров”