Drāmas mākslas skola
Dmitrija Krimova laboratorija, Maskava
Aleksandrs Ostrovskis
Režisors: Dmitrijs Krimovs
Mākslinieki: Anna Kostrikova, Aleksandrs Barmenkovs
Komponists: Kuzjma Bodrovs
Gaismu māksliniece: Olga Raviča
Grima māksliniece: Tatjana Šmikova, Jana Šarajeva
Horeogrāfs: Anatolijs Voinovs
Kormeistare: Jeļena Amirbekjana
Video: Aleksandrs Šapošņikovs
Specefekti: Pāvels Gorbunovs
Lomās: Jevgeņijs Starcevs, Alina Hodževanova, Marija Smoļņikova, Andrejs Mihaļevs, Veronika Timofejeva, Aleksandrs Kuzņecovs, Konstantīns Muhanovs
Izrādes garums 2 st., divās daļās
18+
2015. gada festivāla „Zelta Maska” programmas Russian Case dalībnieks.
Šajā pārdrošajā iestudējumā, kur izpaužas studentu teātrim raksturīgā bezkaunība un drosme, Dmitrijs Krimovs sarkasma un ironijas jomā iet tālāk par mūsdienu krievu teātra galveno paradoksālistu Konstantīnu Bogomolovu. Ostrovska pasaule saskaras ar nežēlīgu dekonstrukciju. Krimovs no klasiķa ne pārāk bieži uzvestas lugas izveido teicamu parodiju uz radniecīgiem jēdzieniem krievu valodā: uzupurēšanās, pašiznīcināšanās, ārpus ķermeniskais, mīklainais un neatšifrējamais „garīgums”. Tajā pašā laikā caur daudzslāņainu ironiju vīd bezgalīga mīlestība un maigums pret nacionālajiem varoņiem, kas dzimuši ar karstām sirdīm.
Programmas „Russian Case” kurators Pāvels Rudņevs
Mūsu prātus jauc un mūs vada mūsu kaislības un mūsu pārdzīvojumi. Lugas personāži dzīvo pašās padibenēs, kur neaizdomājoties par kapeiku nožņaugs. Un šo padibeņu sabiedrību pēkšņi piemeklē mīlestība, kurai šeit nav vietas. Tā ir kā tauriņš, kas ielidojis šahtā... Tiesa taurenis ogļu šahtā nav viss īsts taurenis, bet gan „mutants”. Šeit visi ir mutanti – gan mīlestība, gan nauda – viss kļuvis hipertrofēts un ikdienišķs. Lugas centrā – cilvēcīgas jūtas, kas būtībā nevienam nav vajadzīgas, tās pārdod, bet kāds turpina tām ticēt...
Dmitrijs Krimovs
Noslēpumainajam „O-J” ir vairākas nozīmes. Tajā paslēpts lugas „Vēlā mīla” autora, dramaturga, klasiķa Aleksandra Ostrovska uzvārds (krieviski ОЙ). Un izrādes beigās, kad gaidīto laimīgo beigu vietā atskan šāviens krūtīs, no skatītājiem izlaužas vienbalsīgs „Oj!”. Izšauj Nikolajs (Aleksandrs Kuzņecovs), kam laulības un tamlīdzīga mietpilsoņu labklājība ir sliktāka par nāvi. Režisors Dmitrijs Krimovs nav ķēries pie lugas pārmontēšanas vai savienošanas ar kādu citu darbu. Bet Ostrovska teksts it kā sadalīts atsevišķos burtos un savākts no jauna kopā. Kaut kādi burti ir pazuduši un tad varoņi ņurd kaut ko neskaidru (bet teksts tiek tulkots uz ekrāna) vai ieslēdz magnetofonu un ieraksta tajā diktāta frāzes. Gadās, ka pievieno kaut ko no sevis, nevis oriģinālu...
žurnāls „Teatraļnaja afiša”
„Vēlā mīla” nav tā populārākā Ostrovska luga. Galvenā tēma − mīlestības pasaules un ēsmas pasaules sadursme. Krimovs šo ierasto klasiķis izgriezis otrādi. Neaiztiekot autora tekstu un precīzi sekojot sižetam, režisors maina ierasto stilistiku. Nekāda naftalīna, pamācoša patosa un garlaicīgas vispārināšanas. Krimovs nebūtu Krimovs, ja viņš skatītājiem nedāvātu absolūti neparedzamu ainu − dāsni ar melno humoru bagātinātu teatrālu komiksu par cilvēkiem-mutantiem, kas nespēj mīlēt. Režisoram-māksliniekam tēlainums vienmēr svarīgāks par vārdiem. Darbību viņš pārnes uz izteikti neteatrālu vidi. Nekādas citas dekorācijas, kā tikai divas trīs vatmaņpapīra lapas, kas notašķītas ar melnu krāsu, un nolaisti prožektori ar vadiem. Uz šī fona tieši varoņu āriene ved uz Krimova Aizspogulijas traģikomisko pasauli. Mājas saimniece Felicata Antonova pārvērsta sirmā matronā ar nedabiski lielām uzpūstām krūtīm. Viņas uzdzīvotājs dēls Nikolajs iemiesojies grāfa Drakulas tēlā. Ludmilai Gerasimovnai, kas viņā iemīlējusies, izaugušas Brežņeva uzacis. Ļebjadkina atraitne skatītājiem izrāda mežģīņu zeķes, kailu galvu un... spēj kauties kā Džekijs Čans. Visiem izrādes aktieriem ir ļoti sarežģīts grims. Turklāt sievietes izrādē tēlo jauni vīrieši (un kā tēlo! − acis nenovērst). Ārējās nepilnības Krimovam ir skaidra pazīme garīgai „deģenerācijai”. Visas tās Felicatas un Ļebjadkinas ar Dormedontamiem viņa izrādē nav cilvēki, bet kropļi-mutanti, kas nespēj mīlēt, žēlot, saprast un piedot.
Visi grib naudu un sapņo par sakaru ar augstākiem. Un tā dēļ ir gatavi spīdzināt viens otru vai pat nogalināt (izrādē viņi dursta viens otru līdz asinīm). Tas, ka šajā midzenī Ludmila Gerasimovna izrādās spējīga uz jūtām, ir pārsteidzoši un nedabiski. Un Krimovs to uzsver fināla kāzu ainā − viņas līgavainis Nikolajs iešauj sev krūtīs tieši pie altāra. Secinājumi rūgti. Bet nesteidzieties saskumt, fināls izrādās dzīvi apstiprinošs. Tas tik ir skats kā Ostrovska varoņi nepārspējami dejo hiphopu.
žurnāls „Vaš dosug”