A. Puškina teātris, Maskava
Bertolts Brehts
Luga-parabola
Oriģinālmūzika: Pauls Desajs
Tulkojums: Jegors Peregudovs
Režisors-inscenētājs: Jurijs Butusovs
Scenogrāfija un kostīmi: Aleksandrs Šiškins
Gaismu mākslinieks: Aleksandrs Sivajevs
Horeogrāfs: Nikolajs Reutovs
Muzikālais vadītājs, aranžētājs, komponists: Igors Gorskis
Izrādē izskan fragments no J. Gētes dzejoļa "Meža cars"
Paula Desaja dziesmas ar Bertolta Brehta dzejoļiem izskan vācu valodā
Autortiesību īpašnieks: Suhrkamp Verlag GmbH & Co
Māklsinieki: Anastasija Ļebedeva, Aleksandra Ursuļaka, Aleksandrs Matrosovs, Aleksandrs Arsentjevs, Vera Voronkova, Andrejs Suhovs, Irina Petrova, Natalja Reva-Rjadinska, Aleksejs Dadonovs, Anna Begunova, Aleksejs Rahmanovs, Ivans Ļitviņenko
Solistu ansamblis "Tīra Mūzika": Igors Gorskis, Andrejs Rozendents, Jevgeņijs Varavko, Arsēnijs Gurjanovs, Rostislavs Šarajevskis
Izrādes garums 3 st. 20 min. ar vienu starpbrīdi
Vecuma kategorija: 16+
2014. gada prēmijas „Zelta Maska” laureāts kategorijās – Labākā sieviešu loma" (Aleksandra Ursuļaka), Drāmas teātra un leļļu teātra žūrijas īpašā prēmija Jurijam Butusovam.
Nominācija 2014. gada prēmijai "Zelta Maska" kategorijās – "Labākā drāmas izrāde", "Labākais režisora darbs" (Jurijs Butusovs), "Labākā sieviešu loma" (Aleksandra Ursuļaka), "Labākā otrā plāna loma" (Aleksandrs Matrosovs).
Tāla, teju nereāli Ķīnas province kļuvusi par darbības vietu stāstam par pasaules netaisnībām un labā trauslumu: Sečuanā ierodas dievi, meklējot vismaz vienu krietnu cilvēku, bet tā, kas varētu tāda būt, galvenā varone prostitūta Šen Te ir spiesta laiku pa laikam pārģērbties un apkārtējiem parādīties sava „ļaunā” dvīņu brāļa Šui Ta izskatā, citādi viņai nesadzīvot ar negodīgajiem un nelaipnajiem apkārtējiem iedzīvotājiem, kas domā tikai par savām sīkajām tūlītējām vajadzībām un interesēm.
Brehtam cilvēks ir upuris negodīgi iekārtotai sabiedrībai, kuru var un vajag pārmainīt uz labāku. Izcilais vācu dramaturgs un teātra domātājs bija stingrs sabiedrības eksaminētājs un izsmiekla pilns soģis. Režisors Butusovs ne tikai negrasījās pievienoties autoram šajā mūsdienās nepopulārajā domā, viņam pašos pamatos ir svešas jebkādas sociālās rūpes un pilsonisks patoss. Kas attiecas uz Brehta dieviem, kas nolaidušies uz zemes, ar tiem režisors apietas kaut arī neceremoniāli, bet ar teatrālu asprātību – pārvērš mazā klusējošā un kautrīgā meitenē, kas pašās beigās pasaka dažus vārdus, lai burtiski aizbēgtu no šīs pasaules, pār kuru nespēj valdīt. Bet ir arī sarežģītākas lietas.
Tāpat kā Brehta, Butusova pasaule, protams, ir ļoti cietsirdīga, taču tā nekļūst ne jēgpilnāka, ne labāka. Un nekādām pamācoša stāsta laimīgām beigām netic ne režisors, ne teātris. Jā, un skatītāji droši vien arī netic. Nav nejaušība, ka Brehta dziesmas, kurās autors tieši vēršas pie skatītāju zāles, Jurija Butusova izrādē izskan vāciski – svešvaloda apvienojas ar tulkojuma teksta līniju, taču enerģiskās dziesmas, kurās apkopotas Brehta galvenās domas, izrādē ir nekas vairāk kā izteiksmīgi ritmiski fragmenti.
Bez dieviem un ticību uz glābšanu Brehta luga zaudē izteiksmīgus orientierus. Taču režisors tomēr atrod atbalsta punktus – gan pats sev, gan skatītājiem: par galveno izrādē kļūst sižets par izsmietās Šen Te mīlestību pret bez darba palikušo lidotāju Jangsunu. Protams, luga „Krietnais cilvēks...” nenolaižas līdz vienkāršas melodrāmas līmenim, bet prasmīgajās Butusova rokās rada iekšēju spriedzi. Grūti spriest, vai izrāde būtu izdevusies, ja Šen Te netēlotu Aleksandra Ursuļaka. Puškina teātra izrāde ir gadījums, kad var runāt par izcilas aktrises rašanos, drosmīgas un gatavas visnegaidītākajām pārvērtībām, pārejai no vieniem lomas reģistriem uz citiem un kas spēj savai gribai pakļaut skatītāju zāli.
laikraksts „Kommersant”