Aleksandra Kuzņecova projekts, Maskava
Nikolajs Gogolis
SPĒLMAŅI
2016. gada Festivāla programmas “Russian Case” dalībnieks.
Režisors: Aleksandrs Kuzņecovs
Māksliniece: Aleksandra Daševska
Lomās: Matvejs Černihs, Jegors Matejevs, Oļegs Bļinovs, Kirils Kovbass, Aleksandrs Kuzņecovs, Iļja Noskovs, Andrejs Mihaļovs, Mihails Krēmers.
Ilgums 1 st. 30 min.
18+
Šajā izrādē spēle ir metafora, uz kuras viss tiek būvēts pasaulē. Nosaukums runā pats par sevi, bet viss, ko saka spēlmaņi, ir pretrunā ar viņu rīcību. Režisors akcentē mūsu uzmanību uz to, ka “tādu cilvēku” vārdi nesaskan ar viņu darbiem. Viņi vienmēr ir spēlē, viņi nosaka noteikumus un iesaista spēlē citus, saprotams, tieši un ar azartu. Katrai spēlei ir veids – piemēram, sazināšanās veids. Spēlmaņi sazinās ar iemācītām frāzēm, izdomātiem sakāmvārdiem, apber ar faktiem, ļaujot izslīdēt dzīviem un iepriekš nesagatavotiem vārdiem tikai tai gadījumā, kad runa ir tiešām par lielu spēli un cieši piebāztu naudas maku. Personāži ir kariķēti, bet dzīvi, tāpēc pat kaujas, tikai otrādi – viņi liek apstākļiem un citu dūrēm strādāt viņu labā. Spēlmaņi ir komanda, par kuras daļu var kļūt, tikai ja esi gatavs riskam. Spēlmaņi pat raud, jo īpaši kad smejas par sabiedrību, – skopas vīru asaras. Tomēr ļaudis no “šmaucēju zemes” arī bieži tiek aptīti ap pirkstu.
interneta izdevums “Diskurss”
Mēs principiāli nevienu nepiesaistījām darbam un pilnā vārda nozīmē visu darījām paši, mūsu māksliniece pievienojās jau pēc pirmizrādes. Neviens nekādas atļaujas un pilnvaras veidot izrādi mums nav devis, tāpat, kā arī mēģinājumu laiku. Gandrīz neviens vispār jau arī nezināja, ka bļaustīgais, zvaigājošais, lamājošais salašņu pūlītis Krievijas Teātra Mākslas Institūta (ГИТИС) pagalmā ir “Spēlmaņu” mēģinājums. Un nebija jau tā, ka “ak, cik viss sarežģīti, mēģināja ārā, nabadziņi” – tas viss bija pilnīgi ar nolūku. Runa nav par to, ka es uzskatītu, ka mums ir ļoti daudz spēka, vienkārši tas ir mans princips – lai es varētu patiešām mīlēt to, ko radu, man vajag, lai neviens nenovērš manu uzmanību.
Aleksandra Kuzņecova intervija interneta izdevumam “Diskurss”
Par apliecinājumu režisoru un aktieru cunftes atjaunotnei ir kļuvusi paaugstināta interese par studentu teātri, par diplomdarbu izrādēm. Izrādes, kuras veido jaunieši Krievijas Teātra Mākslas Institūtā (ГИТИС), Maskavas Dailes teātra (МХАТ) skolā-studijā, Rima Tumina Darbnīcā pie Borisa Ščukina skolas, pēdējos gados kļūst par dabisku un vērā ņemamu Maskavas pirmizrāžu afišas daļu. Teātra kritiķi raksta par tām recenzijas, ietver tās obligāti skatāmo izrāžu sarakstā, diskutē par tām. Pateicoties šai uzmanībai, ticībai jaunajiem, daudzi studentu darbi pieredz lielisku pēcdiploma dzīvi. Jevgeņija Kameņkoviča un Dmitrija Krimova kursa absolvents Krievijas Teātra Mākslas Institūtā (ГИТИС) Aleksandrs Kuzņecovs savas pirmās lomas nospēlēja Maskavas Dailes teātrī, bet paralēli viņam ir projekts “Spēlmaņi”, kas veidots ar kursa biedriem. Gogoļa luga par kāršu avantūristiem ir izspēlēta stilīga avantūriska gangsteru grāvēja telpā. Izskatīgi jaunekļi ir ģērbušies nevainojamos uzvalkos un vienlīdz atgādina kā mafiozi (kas nekādi nav pretrunā ar Gogoļa jēgu), tā arī puišu popgrupu. Viņu mijiedarbības sistēma līdzinās dejai kautiņa stilā, kur katrs no bandītiem ir ne tikai plastisks, bet arī artistisks. Galvenais Gogoļa varonis – krāpnieku apmānītais Iharevs (pats Aleksandrs Kuzņecovs) – valkā tetovējumu ar Puškina attēlu, bet paslēptās iezīmēto kāršu kavas vietā izvelk beisbola nūju, gluži kā “Mehāniskā apelsīna” varonis. Kinomīļu sapnis valda pār mūsdienu aktieru apziņu.
Pāvels Rudņevs, programmas «Russian Case»-2016 kurators