3. oktobrī ar Maskavas Nāciju teātra izrādi "Ivanovs" tiks atklāta producentu kompānijas "Art Forte" rudens/ziemas pasākumu sezona un 12. teātra festivāls "Zelta Maska Latvijā", kas līdz 14. oktobrim norisināsies Rīgā, Liepājā un Ventspilī.
Tā programmā pirmoreiz iekļauti divi izcili darbi, kuri saņēmuši augstāko Krievijas Nacionālo teātra balvu "Zelta Maska" nominācijā "Labākā lielās formas drāmas izrāde" – Pjotra Fomenko meistardarbnīcas "Sapnis vasaras naktī" (Viljama Šekspīra komēdija Ivana Popovski režijā) un Vladimira Majakovska Maskavas Akadēmiskā teātra "Krievu romāns" (Marjusa Ivaškeviča drāma Mindauga Karbauska režijā).
Skatītājiem tiks piedāvāti arī divi deju uzvedumi: deju kompānijas "Dialogue Dance" monoizrāde "The_Marusya" un "Baleta Maskava" iestudējums "Kafejnīca Idiots". Jau tradicionāli līdztekus teātra izrādēm notiks izglītojoši pasākumi – lekcijas, radošās tikšanās, pārrunas par izrādēm, kurās piedalīsies kā Latvijas Kultūras akadēmijas studenti, tā teātra cienītāji. Tiek rīkoti arī labdarības pasākumi, kuru mērķis ir palīdzēt Bērnu klīniskās slimnīcas Fondam.
Festivāla programmā iekļautajās izrādēs varēs redzēt tādus aktiermākslas meistarus kā Jevgēņijs Mironovs, Čulpana Hamatova, Jevgēņija Simonova, Jelizaveta Bojarska, Viktors Veržbickis, Igors Gordins, Gaļina Tjuņina, Kirils Pirogovs, Karens Badalovs, Miriama Sehona un vēl daudzus citus.
Īsi pirms festivāla piedāvājam sarunu ar Krievijas Tautas mākslinieku Jevgēņiju Mironovu – Nāciju teātra māksliniecisko vadītāju, kurš spēlē arī titullomu izrādē "Ivanovs".
Nesen esat nosvinējis jubileju. Ko tā jums nozīmē – skaistus svētkus vai tikai mazsvarīgus ciparus?
Nu, vai es to gribētu vai negribētu, apaļš skaitlis vienmēr ir kopsavilkums. Un, lai kā es censtos iet tālāk neapstājoties, šie cipari apturēja mani, lai varu pārdomāt izdarīto. Izrādījās, ka esam paveikuši ne mazumu – ar "mums" domāju savus partnerus un draugus. Tagad domājam, ko darīt tālāk, kurp attīstīties. Tādas institūcijas kā mūsu teātris nav ne tikai Krievijā – tādas nav nekur: mums ir gan teātra pastāvīgais repertuārs, gan eksperimentālais teātris, gan izstāžu telpas. Mēs strādājam ar visiem žanriem, veidiem un virzieniem, dažādiem mākslas veidiem. Kas no tā sanāks, kādā formā tas ieliesies nākamajos desmit gados, šķiet ļoti interesanti mums pašiem.
Jūs daudz spēlējat izrādēs, esat producents, jūsu teātris aktīvi nodarbojas ar izglītojošo un sabiedrisko darbību... Un, kad jūsu varonis "Ivanovā" runā par to, ka ir sev uzvēlis par daudz, ka lūzīs, skatītājs neviļus saraujas...
Ziniet, manuprāt, šai lomai ir vairāk saskares ar pašu Čehovu nekā ar mani. Kad mēģinājām izrādi, aizbraucām uz Meļihovo, kur Antons Pavlovičs dzīvojis, lugu rakstot, un mani satrieca šā lielā rakstnieka pieticība. Satrieca arī tas, kādā ellē viņš tur ir mitinājies. Gaidīju, ka ieraudzīšu kaut kādu muižu, bet tā izskatās pēc vistu kūtiņas... Kā parasti spēlē "Ivanovu" – varonis palūkojas ārā un sauc: "Sāra! Aizver logu!" Un mēs iztēlē redzam lielu muižas ēku, kuras iemītnieki nevar viens otru sakliegt. Bet kas tev deva! Vienstāva mājele. Mazas istabiņas. Līdzās tēvs ar māti, māsa, brālis dzērājs, daudz dažādu piedzīvotāju. Un no visiem viņiem strādājis tikai Antons Pavlovičs vienīgais. Es meklēju saskares punktus ar viņu. Taču Antonam Pavlovičam bija laimīgā iespēja to visu izlikt uz āru savos darbos. Ivanovam tādas iespējas nav. Diemžēl.
Izrādes darbība pārcelta uz mūsdienām, Ivans sēž ikdienišķā birojā... Sakiet, lūdzu, ko viņš tur dara?
Mēs absolūti precīzi iztēlojāmies, kurā pilsētā tas viss notiek. Līdz pat pilsētas nosaukumam. Neliela pilsētiņa Saratovas apgabalā, paši tur nesen bijām viesizrādēs, iedzīvotāju simts tūkstoši. Un tad sapratām, ar ko Ivanovs nodarbojas. Viņš ir, tā teikt, galvenais rajonā pa lauksaimniecības līniju. Pabeidzis akadēmiju Maskavā, atgriezies, viņam bija savi projekti – ziniet, kā tas ir jaunajiem reformatoriem, – kā iekārtot paradīzi vienā nomaļā vietā. Dabiski, ņemot vērā sistēmu, šie projekti sāka paputēt, pamazām pārvērtās pīšļos. Ar to vēl nepietika – lai tie neputētu, būtu jāievēro kaut kādi sistēmas nosacījumi – kādam jāiedod kukulis, kāds jāpieņem darbā... Tas ir, notiek normāla dzīve, kādu dzīvo Ļebedevi (citi lugas personāži). Un viss! Tikai viņš, lūk, nodzeras diemžēl, šis Ļebedevs. Jo prieka nav. Bet Ivanovs ir atšķirīgs cilvēks...
Lūk, starp citu, arī tāds jautājums mums bija: vai viņš ir IvAnovs (Tātad ar uzsvaru uz otro zilbi. – Tulk.) vai IvanOvs? Principā taču – IvanOvs. Sākas izrāde: tāds mazgabarīta dzīvoklītis, tipisks, tādu ir ļoti daudz. Un IvanOvu arī tagad ir ļoti daudz... Man IvanOvs kļūst par IvAnovu, kad es saprotu, ka tādu cilvēku kā viņš es, iespējams, savā dzīvē nemaz neesmu saticis. Tādu godaprātu, bezkompromisa attieksmi pret sevi. Cits jautājums, ka viņš ar to šausmīgi nomoka ne tikai sevi, ka ar viņu kopā dzīvot nav iespējams – ne tuviniekiem, ne radiem. Un arī pats viņš nav dzīvotājs... Man kā aktierim bija sarežģīti strādāt ar šādiem nosacījumiem. No sākta gala. Nu, kā lai te atrod kaut kādu tēla attīstību?! Es joprojām meklēju.
Izrādē ir daudz to krievu skumju, ar kurām daudziem tieši saistās Čehova dramaturģija, taču ir daudz arī ironijas, daudz smieklīgā. Un vienalga nez kāpēc šķiet, ka jums viņš izsmeļ vairāk spēku nekā jebkuram citam.
Jā. Tas tiesa, vairāk. Jo es nevaru līdz galam piekrist savam varonim. Un vienlaikus arī Čehovam. Nevaru. Es pats kā cilvēks. Es, ādu no sevis noplēsis, gribu nonākt līdz kaut kādai katarsei. Apskaidrībai. Izrādes beigās tā iestājas, taču – vai īsta, vai ne īsta – es nesaprotu. Un tas mani plosa. Psihiski un fiziski es smagi eju ārā no šīs izrādes. Tā ir.
No sešām izrādēm, kurās esat nodarbināts Nāciju teātrī, piecas iestudējuši ārzemju režisori, un tikai pēdējo – "Ivanovu" – Timofejs Kuļabins. Tas atbilst koncepcijai – vai arī tā ir nejaušība?
Arī "Figaro" ir iestudējis mūsējais – Kirils Serebreņņikovs. Taču mūsu teātra koncepcija ir strādāt ar pasaules labākajiem režisoriem. Un tā ir sanācis, ka viņi mani ir redzējuši uz skatuves: viesizrādēs vai nu Londonā, Parīzē, vai Ņujorkā. Dabiski, ka tad, kad mēs viņus aicinām šurp, viņiem rodas nosacījums, lai viņu izrādēs spēlēju es. Tādējādi man ir palaimējies kļūt par šīs situācijas ķīlnieku. Taču es cenšos šos režisorus aicināt pie mums strādāt atkal, lai tad arī citi aktieri, iespējams, no šīs sadarbības gūtu tādu pašu baudu kā es.
Tomēr jūsu teātra publika pirmkārt reaģē uz aktieru skaļajiem vārdiem. Kā izdarīt tā, lai skatītāji iet uz izrādēm, ne tikai "uz zvaigznēm"?
Mums ir mazā skatuve, kur spēlē gan slavenie, gan mazpazīstamie aktieri. Tur mums ir pilnīgi brīvas rokas – kā materiāla izvēlē, tā arī pasniegšanas veida ziņā. Uz šo zāli nāk tie skatītāji, kurus interesē eksperimenti.
Turpretī lielajai zālei ir savi likumi. Tajā cilvēkus vajag ievilināt. Jā, dažreiz mēs uzaicinām zvaigznes. Citkārt atkal uzvedam izrādes, kurās nespēlē neviena zvaigzne – tā bija ar Īzaka Dunajevska opereti "Līgavaiņi". Un tas bija sarežģīti, ne viegli, kaut arī mūzikas materiāls izcils.
Arī Eimunta Ņekrošus "Kaligulam" skatītāju mēs meklējām ilgi. Atradām. Savukārt tad, kad spēlējām Andreja Mogučija "Circo Ambulante" ar manu iemīļoto Liju Ahedžakovu, sākumā zāle bija pilna, nāca, tā sacīt, izglītotā publika, kuras diemžēl nemaz nav tik daudz pat milzīgā pilsētā. Bet vēlāk... Tiesa, ziniet, novelt vainu uz publiku – tas būtu pēdējais, ko darīt.
Laiki tagad nav tie mierīgākie. Vai jūtat to, kad kāpjat uz skatuves?
Ziniet, man kādā brīdī kļuva skaidrs – un mūsējiem ir kļuvis skaidrs jau sen, paskatieties, cik aktieriem ir savi labdarības fondi – Čulpanai Hamatovai, Jūlijai Peresildai, Ingeborgai Dapkunaitei -, un mēs strādājam ar visiem šiem fondiem -, ka kultūra... Neteiksim, ka tā ir ārpus politikas, nē, jo mēs dzīvojam katru dienu un katru dienu kaut kas notiek, un es kā mākslinieks nevaru uz to nereaģēt... Taču mums ir jāpaceļas PĀRI politikai. Saprotiet, ja mēs būtu gudrāki, mēs neapcirstu kultūras saiknes ne ar vienu, nepārtrauktu teātru un aktieru savstarpējo apmaiņu... Es tajā neko nesaprotu, teikšu jums godīgi, taču zinu, ka tad, kad spēlējām Kijevā, tur bija pilnas zāles un skatītāji mums aplaudēja, bet tagad mēs esam šos skatītājus zaudējuši – tur melnie saraksti, te melnie saraksti... Man žēl, ka šurp, uz Maskavu, nevar atbraukt Alvis Hermanis, tomēr es ceru, ka tas drīzumā varētu notikt, ka viņš atbrauks viesizrādēs ar savu teātri un kaut ko iestudēs pie mums. To visu iznīcināt nedrīkstētu nekad un neviens.
Vai teātris var mainīt pasauli?
To es negribu pat apspriest. Es ar to nodarbojos.
Festivāla "Zelta Maska Latvijā" izrāžu biļetes, kā arī citu kompānijas "Art Forte" projektu pasākumu biļetes var iegādāties visās teātru kasēs un "Biļešu paradīzes" tirdzniecības tīklā un internetā.