14. un 15. oktobrī Dailes teātrī un 17. oktobrī Ventspils teātra namā Jūras vārti tiks izrādīta viena no slavenākajām Krievijas izrādēm, leģendārie "Vilki un avis" Pjotra Naumoviča Fomenko iestudējumā.
Krievijas Federācijas Valsts prēmijas un nacionālās teātra prēmijas "Zelta Maska" laureāte Gaļina Tjuņina stāsta, kā tas ir, no studenta sola kāpt uz skatuves Ostrovska komēdijas neatvairāmās varones tēlā.
"Vilki un avis" bez kādām novecošanas pazīmēm spējuši pastāvēt 23 gadus. Kā to var izskaidrot?
-- Man liekas, ka tas ir liktenis. Izņēmums, kas apstiprina likumu: jo izrādes parasti tik ilgi nedzīvo. Retums, nejaušība, varbūt arī likumsakarība. Es nedomāju, ka atradīsies vairāk par dažiem desmitiem līdzīgu piemēru starp visu to milzīgo daudzumu izrāžu, kas pasaules teātra vēsturē nonākuši skatītāju priekšā. Jūs pareizi sacījāt - leģenda. Leģenda ir tad, kad reāls notikums apaug ar baumām, sarunām, kaut kādiem iespaidiem no pagātnes. Un, dabiski, visiem gribas salīdzināt to, ko viņi ir dzirdējuši par "Vilkiem un avīm", ar to, ko viņi redz paši savām acīm. Vai tas ir labi izrādei, vai slikti? Tas ir tāpat kā cilvēkam nodzīvot 100 gadus. Gan laime, gan pārbaudījums, gan dāvana, gan sods.
Jūs atceraties, kā radās izrāde?
Atceros. Lieta tāda, ka mēs ar Juriju Stepanovu (aktieris Jurijs Stepanovs, kas izrādē "Vilki un avis" tēlo Liņajeva lomu, gāja bojā autoavārijā 2010.gadā - red.piez.) mēģinājumus sākām vēl pirms visiem - spēlējām fragmentus otrajā kursā ar ķīniešu meiteni Ma Čženu Hunu, režisori, kas arī mācījās pie Pjotra Naumoviča. Sākām mēģināt pilnīgi bezatbildīgi un nevarējām pat iedomāties, ka no tā izaugs izrāde, kas mūs apvienos un pat kļūs par balstu tāda teātra tapšanai, kurā mēs tagad ar Jums sēžam... Kura trupā jau ir 50 cilvēki!
Jūs, protams, jau esat atzīta par vienu celmlaužiem. Jūs tas uzjautrina? Vai arī uzliek atbildību?
Gan uzjautrina, jo mēs visi jau tiekam saukti par "vecīšiem"... Mēs, protams, neesam pavisam jauni mākslinieki, bet jebkurā gadījumā starp jēdzienu "vecīši" un mums ir zināma starpība. Gan arī uzliek atbildību, jā. Un arī rada grūtības. Tev nākas reizēm būt piekasīgam un prasīgam, aicināt cilvēkus atcerēties to, kas bija agrāk, aizmirstot, ka šis "agrāk" viņiem nekad nav pastāvējis... Vai arī pastāv, bet kaut kā savādāk, ne tā kā mums, bet abstraktā veidā... Jauna dzīve.. Un mēs nevaram atmest to, kas mums ir uz pleciem. Tāpēc jāiet uz priekšu, visu laiku skatoties atpakaļ. Ne pats patīkamākais un ne pats ērtākais stāvoklis. Galu galā Pjotrs Naumovičs vienmēr teica, ka ērtības un komforts nav saistīts ar mūsu darbu.
Tas ir pluss vai mīnuss, ka Jums uz skatuves apkārt ir cilvēki, kurus jūs pazīstat no jaunības?
Pluss ir tajā, ka pastāv komandas izjūta: partneri tu jūti ar muguru un esi pārliecināts, ka vari pret viņu atbalstīties. Mīnuss ir tajā, ka vajadzīgs ļoti daudz izturības. Kopā nostrādātie gadi noved pie materiāla nonēsāšanas. Fizikā to sauc ļoti skaisti - metāla nogurums. Un tādēļ, lai sevī un partnerī pārvarētu metāla nogurumu, vajadzīga liela izturība. Mēs visi tam jau esam gājuši cauri. Un krīzēm arī.. Reizēm smejamies, ka mēs vairāk laiku esam pavadījuši kopā viens ar otru uz skatuves, nekā nodzīvojuši ar savām sievām vai vīriem. Mēs vairāk viens otram nozīmējam, tāpēc ka vairāk viens otru pazīstam.
Vai Jums nekad nav gribējies izrauties no šī apļa? Piebiedroties kolēģiem no citām skolām, citiem uzskatiem par mākslu, radīt no nulles labu projektu, un vareni to nospēlēt?
Vareni nospēlēt var, ja ir kāda iekšēja vajadzība pēc tā vai vēlme par sevi skaļi paziņot... Antreprīzes princips daudzējādā ziņā ir labs... Kaut vai tāpēc, ka dod iespēju divu trīs mēnešu laikā izjust neprātīgu stresu un atrast izejas ceļu no tā, pārbaudīt sevi ekstremālos apstākļos un gūt no tā kādas mācības. Viennozīmīgi. Bet tam, lai rastos vispārēja teātra telpas, gaisotnes, valodas, partnerattiecību un vēl kādu svarīgu lietu sajūta, vajadzīgi pacietības un darba gadi. Neko jaunu neviens nevar izdomāt: teātris - tā ir pacietība un darbs. Čehova "Kaijā" par to ir stāstīts. Es domāju, ka tā ir taisnība. Kā cilvēki mēģina atrast kaut kādas pievilcīgākas un interesantākas takas, kā viņi bēg no teātra acumirklīgas laimīgas dzīves meklējumos - vienalga tāpat viņi pēc tam atgriežas tur, no kurienes mēģināja izraut saknes: teātra namā.
Jūsu varones vienmēr ir apburošas - kaut vai Glafira "Vilkos un avīs". Jūs tās radāt vai piepildāt ar sevi? Vai viņas Jums kaut ko dod?
Jā, protams. Tas ir abpusējs process. Savādāk nebūtu iespējams. Katra loma, negatīva vai pozitīva nes līdzi neticamu prieka sajūtu par tikšanos ar to. Kā prieku par tikšanos ar dzīvu cilvēku. Man liekas, ka viņi visi ir pilnīgi dzīvi - lielo dramaturgu radītie tēli.
Loma vienmēr ir par tevi lielāka. Ja tā liekas mazāka un zemāka, tad vai nu tu tajā kaut ko neredzi, vai arī tur tiešām nav ko rakt, vienas smiltis. Tāpēc es teātriem - visiem, arī mūsu - novēlu lielus dramaturgus. Jo tas ir vienīgais, ar ko mēs strādājam - ar dramaturģiju, nekā dārgāka mums nav. Dramaturģija tā ir jūsu dzīve, un tā ir mana dzīve. Kad mēs skatāmies uz skatuvi un jūtam, ka tā dzīve atspoguļojas mūsos, izsaucot asaras un smieklus, tā ir laime...
Es nekad neesmu izvēlējusies lomas. Es ļoti baidos izvēlēties. Neuzdrīkstos, jo man liekas, ka jāpastāv uzticības momentam pret režisoru, teātri un literāro darbu. Es arī Glafiru neizraudzījos. Tās visas ir likteņa dāvanas. Un ko es varu dod pretī? Tikai savu instrumentu, kas ir tālu no ideāla, bet kas izrādes veidošanas darba procesā kļūst pilnīgāks...