Divas "Zelta Maskas". Staņislavska prēmija. Prēmija "Kristāla Turandots". Bezgalīgi panākumi festivālos. Viesizrādes visā pasaulē. Izrādes Maskavā un "Parīzē" ("In Paris") - izrāde, kuru viņš 2011. gadā radīja Mihailam Barišņikovam. Tas viss ir par viņu - Dmitriju Krimovu.
Vispirms viņš bija scenogrāfs. Un, ja jau mēs turpinām uzskaitīt viņa apbalvojumus, nedrīkstam aizmirst teātra mākslinieku lielākās olimpiādes - Parīzes kvadriennāles "Grand Prix"; viņš ir bijis grafiķis un gleznotājs, -- bija un ir. Vienkārši viņa iepriekšējās būtības mazliet ir pakāpušās ēnā. Krimovs izrādījies ļoti spilgts, negaidīts un aizraujošs režisors.
Desmit gadus - visas savas pastāvēšanas laikā - festivāls "Zelta Maska Latvijā" centies organizēt Krimova viesizrādes. Bet uz kuras skatuves? Lai Dmitrija izrādes dzīvotu un elpotu, nepieciešama īpaša telpa. Maskavā šāda ēka ir "Drāmas mākslas skola", brīnumains teātris, kas būvēts īpaši Anatolijam Vasiļjevam. Rīgā nekā tamlīdzīga nav. Galu galā tika pieņemts lēmums "Dmitrija Krimova laboratorijai" piešķirt vienu no paviljoniem Starptautiskajā izstāžu zālē "Ķīpsala".
Tieši tur 21. un 22. oktobrī tiks izrādīts Krimova šā brīža pēdējais darbs "O-J. Vēlā mīla" -- pēc Ostrovska komēdijas, bet 23. oktobrī, festivāla "Zelta Maska Latvijā" noslēguma dienā, - viena no meistara agrīnajām izrādēm, neticamais "Sers Vantess. Donkijs Hots". Tās nemaz nelīdzinās viena otrai. Vienīgā līdzība ir neprātīgais daudzums izdomājumu un milzīgais spēks, kas iedarbojas uz skatītājiem. Tas izpaužas autora rokrakstā, kuru ir ļoti sarežģīti - vai pat neiespējami - aprakstīt. Tieši tāpēc visvieglākais veids likās vienkārši pajautāt pašam Dmitrijam, kas tas ir - Krimova teātris.
Man būs grūti spriest... Es nezinu... Tas ir, es - visdrīzāk - zinu, bet to izteikt vārdos man būs nevis gluži neērti ... bet man ir grūti pastāstīt, kas tas ir. Es patiešām vēlos katru reizi būt citāds. Un vienlaikus tāds pats. Un uz šīs bīstamās robežas - neatkārtoties, bet saglabāt sevi pašā svarīgākajā... Bet kas tad īsti ir tas svarīgākais - tagad sāksies kaut kādi patētiski vārdi... Man kaut kā... Nezinu. Es negribētu ķerties pie skaidrojuma.
Kad jūs veidojāt savu pirmo kursu Krievijas Valsts teātra mākslas institūtā, vai jums bija ideja par teātri, kādu vēlaties no tā izaudzēt?
Nē! Nē, nē, nē! Līdz tam es nodarbojos ar gleznošanu, tas bija pavisam kas cits... Nekāda teātra nebija. Es tikai iestudēju savā dzīvē pirmo izrādi. Kad tas beidzās, es padomāju - cik interesanti. Man gribētos vēl.
Kas tā bija par izrādi?
Tas bija "Hamlets". Ar Valēriju Garkaļinu galvenajā lomā. Tas bija ļoti zaļš eksperiments, ļoti labs, kaut kādā veidā naivs...
Nē, pat ar to nav saistīts. Pirmā kursa vidū maniem studentiem - scenogrāfiem bija tādi mazi mācību uzvedumi, kurus toreizējais fakultātes vadītājs Sergejs Barhins ieviesa praksē. Lai scenogrāfi tēlotu tā, it kā viņi būtu aktieri. Bet viņiem kaut kā nevedās. Kādu vakaru viņi atnāca pie manis uz darbnīcu, meklējot padomu, kā rīkoties. "Kas jums ir?" - es jautāju. -- "Mums ir pusotras minūtes.". Viņi man parādīja šīs pusotras minūtes, un es vienkārši apsēdos, jo kaut kā gribējās attīstīt šīs pusotras minūtes... Un mēs ļoti daudz ko izdomājām. Un pēc tam, kad es pēc divām dienām noskatījos izrādi, tā kas ilga 15-20 minūtes, -- tas bija brīnums. Vienkārši brīnums.
Bez vārdiem?
"Buratino". Jā, bez vārdiem. Vēlāk mēs veidojām dažādus fragmentus, un es ar pārsteigumu redzēju - reizēm tas bija labi, reizēm slikti. Līdz es sapratu: labi, kad klusējot kaut ko dara, un slikti, kad runā. Un kaut kā tas viss saplūda vēlmē turpināt. Viņas tā nopriecājās! Jaunas meitenes! Un es biju būtībā jauns puisis... Tas viss bija jautri, azartiski... Tā bija "Недосказки" ("Līdz galam nepateiktais"). Mūsu pirmā izrāde. Pēc Afanasjeva.
Viss negāja gludi. Izrādei bija vajadzīgs darbs, bet darbam vajadzīgs laiks, bet laiks attiecīgi bija vasara, bet vasarā viņi vēlas atpūsties... Nu, vai nu atpūsties, vai strādāt: izlemiet tagad! Apspriedāmies, viņi nolēma strādāt. Tā mēs izturējām vēl divas izrādes. Pie ceturtās viņi paziņoja, ka vairāk nevēlas.
Kā kaut kas tāds vispār var notikt? Pēc tam, kad visas Maskavas teātra aprindas par jums vien runāja? Pēc tam, kad "Drāmas mākslas skolā" parādījās jūsu laboratorija?
Jā, tas bija ļoti spēcīgi. Puse sacīja "jā", mazākā puse. Bet puse sacīja "nē". Bet man bez viņiem neviena cita nebija... (Pauze)
Un jūs savācāt organizējāt nākamo kursu. (Viņš nopūšas) Tomēr.
Bet es sāku likt uzsvaru uz aktieriem. Izrādes vairs nebija tīri mākslinieciskas. Mēs jau sen vairs neko nezīmējam uz skatuves. Un neko neizgriežam. Neko neaiztiekam ar otu. (Smejas) Mēs lietojam vārdus. Bet tas ir ļoti grūts uzdevums - izmantot vārdus tā, lai viņi tevi nenospiestu. Jebkuri - Čehova, Ostrovska, nav svarīgi. Tāpēc, ka vārdi nes informāciju, un tev liekas, ka, vienkārši runājot labus vārdus, viss būs labi. Nekā tamlīdzīga. Ar tiem ir jātaisa teātris.
Cik cilvēkiem ir jābūt trupā, lai jūs būtu pārliecināts par katru no viņiem, lai tā būtu izcila kompānija?
Kādreiz man likās, ka mēs esam desmit cilvēki, un tas ir pietiekami, man vairāk neko nevajag. Bet cilvēki kļūst pieauguši, viņiem mainās raksturs, intereses, kāds no viņiem atkrīt, kāds prasa - vai es varu šajā darbā nepiedalīties? Tu atbildi - nu, Petjeočka, protams, kāpēc gan ne. Negribi, nevajag. Tātad man Petječkas vietā jāpaņem kāds cits. Šis cits, ja viņš atnāk un ir labs, viņš paliek. Tātad nākamajā izrādē tev jāizmanto viņš. Un citās. Bet atgriežas Petjeočka. Un kur likt Petječku?. Mest ārā? Bet viņš ir labs. Viņu pazīst izrādēs. Viņš vienkārši aizgāja uz laiku.
Un tā mūsu kompānija nedaudz izauga. Tagad mēs esam nevis desmit, bet, teiksim, 15. Bet "O-J. Vēlā mīla" - tas ir atsevišķs stāsts, tas ir mans un Jevgeņija Kameņkoviča kursa diplomdarbs. Tur tikai Maša Smoļņikova, kuru es no iepriekšējā izlaiduma paņēmu teātrī, - tikai viņa spēlēja jau daudzas izrādes "Laboratorijā". Ar pārējiem es tikos pirmo reizi. Četrus gadus es viņus vēroju, es viņus izvēlējos no liela skaita mūsu kursa aktieru. Divus no viņiem mēs pieņēmām trupā. Pārējie izklīdīs.
Runā, ka Maša lūdza iestudēt Ostrovski?
Tas nebija lūgums. Maša ir ļoti dziļa aktrise, groteska, bet mīl, lai viss būtu patiesi. Viņa tādā ziņā... varētu teikt, ir naiva, bet burvīgi naiva. Kad es viņai prasīju, ko viņa vēlas tēlot, viņa tūlīt sacīja, ka nezina, varbūt Annu Kareņinu vai arī "Vēlo mīlu", tur ir laba aina. Es izlasīju - tiešām laba aina. Un padomāju - kāpēc ne? Gan viņai patīkami, gan man interesanti. Tas taču ir karuselis ar ļoti asiem, ļoti cietsirdīgiem personāžiem, skarbiem tipiem. Tādiem kā Petruška. Un viņš taču nav varonis, viņš ir tāds niecīgs, zemisks, balss pretīga... Un kaut kādu iemeslu dēļ Ostrovski tā neiestudē. Vai arī neviens nav uzvedis manu acu priekšā, jo es neko tādu neatminos. Bet var pamēģināt.
Es uzaicināju izcilus cilvēkus, kas trupai lika iemīlēt Staņislavska sistēmu. Neparasti cilvēki un brīnumaini pedagogi - Nazarovi, vīrs un sieva, Gena un Nataša. Uzaicināju un domāju - paskatīšos, kas tas tāds ir, pats pamācīšos, es taču nekad ar to neesmu nodarbojies. Viņi strādāja ar tekstu, es arī strādāju, pēc tam notiekošajam piedevu kaut kādu neprāta formu (bet neprāts - tā nav viņu stihija, viņu stihija ir absolūti precīza, lēna, rūpīga teātra metodika. Starp citu, es to izmantoju, kad biju Jēlas universitātē un viņu studentiem rīkoju meistarklasi. Lieliski rezultāti. Tas grauds, kas aug jebkurā labā aktieru augsnē. Vienkārši zaļo). Tā, lūk, sanāca Ostrovskis.
Jums ir pārliecība par rītdienu? Nu tāda, lai neko netaupītu, neko neatliktu uz nākotni, bet piepildītu katru izrādi, ar kuru tiek strādāts?
Nezinu. Bet es neekonomēju. Kā mēs veidojam izrādi - iestumjam tajā visu, ko varam. Un pēc tam, ja apgriežam, tad nevis ekonomijas vārdā, bet tāpēc, lai reizēm, ziniet, sanāk gan rasoļņiks, gan borščs, gan zivju zupa - viss vienā. No tā vajag kaut kā ātri zivi izvilkt, lai būtu arī gaļa. Nedaudz fantāziju nomiertināt, lai nesanāktu pilnīgs sajukums. Ne aiz skopuma, bet tāpēc, ka izrādei tas nav vajadzīgs.
Jūs ar savu teātri esat apbraukājuši pusi pasaules. Kur jums vislabāk patika skatītāji?
Anglijā. Amerikā. Gruzijā. Nē, taču - visur! Mēs tagad bijām Brazīlijā - tā ir ļoti biedējoša valsts, pavisam ne mana, tā teikt, bet publika?! Klausieties, kāda fantastiska publika! Viņi skatījās "Opuss Nr.7" par Šostakoviču, par Holokaustu... Tā mūs nekur nav uzņēmuši. Tik vētraini. Bet pēc tam izrādījās, ka viņi nezina, kas ir Šostakovičs, - varat iedomāties? Visa šī pēc skata inteliģentā publika, elitāra starptautiska festivāla publika. Tomēr lielākā daļa nezina. Dzīvo citā kultūrā. "Ak," - saka, - "mums tik ļoti patika, mēs visu sapratām!" Un es padomāju: es nekur neesmu saņēmis tik kvalitatīvu skatītāju uzņemšanu. Vienmēr taču salīdzina. Ja ne mani ar manu tēvu (Dmitrija tēvs ir izcilais režisors Anatolijs Efross), tad Šostakoviču ar Šostakoviča tēlu izrādē. Bet te cilvēki bija atnākuši uz teātri un tīrā veidā skatījās teātri. Un es saņēmu novērtējumu "5", spriežot pēc viņu reakcijas. Tā bija dievīga reakcija.