P. Fomenko meistardarbnīca, Maskava
Aleksandrs Ostrovskis
komēdija piecos cēlienos
Iestudējums: Pjotrs Fomenko
Režisors: Ma Ščens Huns
Režisora asistents: Everets Kristofers Diksons
Māksliniece: Tatjana Seļvinska
Gaismu mākslinieks: Vladislavs Frolovs
Muzikālais noformējums: Boriss Gorbačovs
Mākslinieki: Madlēna Džabrailova, Rustems Juskajevs, Gaļina Tjuņina, Poļina Kutepova, Gaļina Kaškovska, Aleksejs Kolubkovs, Karens Badalovs, Tagirs Rahimovs, Kirils Pirogovs, Andrejs Kazakovs, Oļegs Ļubimovs, Fjodors Mališevs
Izrādes garums: 3 stundas 20 minūtes
16+
Izrādē „Vilki un avis” nav sastopams nekas, kas kļuvis par šablonu. Šim Ostrovskim nav vajadzīga pielīmēta bārda, ne arī džinsas. Sašķeltais teatrālais priekšstats par drūmu karaļvalsti un krievu sadzīves garīgumu ir atstumts un aizmirsts, bet nevienam nav ienākusi prātā sacerēt Glafirai un Luņajevam pantiņus vai Apolonu Murzavecki padarīt par klaunu. Apbrīnojama mākslinieciskā neatkarība un tīrība. Atmosfēras, personāža skaidrības, valodas un garīgo vēsmu tīrība. Rodas iespaids, ka Ostrovska teksts nav viss iemācīts, bet aktieri sākuši runāt tieši viņa valodā.
žurnāls „Moskovskij nabļudateļ”
Skrupuloza katras lomas uzbūve atbrīvojusi „Vilkus un avis” no mīlas dziedināšanas uzplūdiem un pirmajā plānā izvirzījusies naivas, nesteidzīgas ikdienas poēzija. Naivums ir Ostrovska dramaturģijas valdzinošākā iezīme, tā pārpilda izrādi, neatstājot vietu uzbāzīgai moralizēšanai.
laikraksts „Ekrāns un skatuve”
Tas, ka Ostrovska aprakstītie tikumi ir nešķīsti, ir jau skaidrs, bet jaunums ir tas, ka spēles (ne triku, bet garastāvokļu, intonāciju, noskaņu, savstarpējo attiecību spēles) dzīvības pilnais skaistums var kļūt par galveno atmosfēru izrādē, kas iestudēta pēc Ostrovska. Un ja vadošie teātri nolēmuši, ka Ostrovska lugas ir nepievilcīgs iebraucamais ceļš, kuru var atdzīvināt tikai ar kaut kādiem ceļmalas rotājumiem, varbūt interesantāk ir notvert to diennakts laiku, kad virs ikviena iebraucamā ceļa tik brīnumaini virmo gaiss, ka tas kļūst teju redzams un taustāms... Tad jauns un patiesi pamanāms šķiet arī pats ceļš un zālājs līdzās.
„Ļiteraturnaja gazeta”
Un pašspēlējošajam Ostrovskim ir vajadzīga izvēlīga saplūšana ar režisoru, lai viņa aprakstītās buržuāzijas sadzīves slepenais šarms kļūtu par teatrālisma tiešu apbrīnu. Šādi režisori – režisori ar Ostrovska asinsgrupu – ir reti sastopami, viņi spēj radīt kaut ko tik negaidītu un brīnumainu, ka atliek vien prātot, kāpēc plauktā putekļus krāj fantastiska un reāla teātra pasaule: Ostrovskis. Pie šādiem režisoriem mūsu teātrī pieder Pjotrs Fomenko.
laikraksts „Večernaja Moskva”