Nāciju teātris, Maskava
IVANOVS
Antons Čehovs
Režisors: Timofejs Kuļabins
Mākslinieks: Oļegs Golovko
Gaismu mākslinieks: Deniss Solncevs
Lomās: Jevgēņijs Mironovs, Čulpana Hamatova, Jeļizaveta Bojarska, Igors Gordins, Viktors Veržbickis, Vladimirs Kaļisanovs, Dmitrijs Serdjuks, Aleksandrs Novins, Natalja Pavļenkova, Olga Lapšina, Tatjana Ščankina, Marianna Šuļca, Aleksejs Kaļinins, Irina Gordina, Andrejs Andrejevs, Iļja Oršanskis
Izrāde ir 2017. gada festivāla “Zelta Maska” programmas “Russian Case” dalībniece.
“Teātra ļaudis saka, ka nekad nav teātrī redzējuši tādu [publikas] rūgšanu, tādu visaptverošu aplaudēšanu-izsvilpšanu, un nekad citā laikā viņiem nav nācies dzirdēt tik daudz strīdu, kādus viņi ir redzējuši un dzirdējuši manas lugas izrādē.”
No Antona Čehova vēstules brālim 1887. gada 20. novembrī
Savu pirmo lugu Antons Čehovs sarakstīja pēc antrepreniera Fjodora Korša pasūtījuma – tās pirmizrāde 1887. gada 19. novembrī notika Krievijas pirmajā privātajā teātrī, tajā pašā vēsturiskajā ēkā, kur mūsdienās mīt Nāciju teātris.
Pirms 10 gadiem Nāciju teātra mākslinieciskā vadītāja amatā tika iecelts Jevgēņijs Mironovs. Šo zīmīgo gadskaitli Jevgēņijs Mironovs nolēma atzīmēt, piedaloties Antona Čehova lugas “Ivanovs” jaunajā iestudējumā.
Nāciju teātris, Maskava
Šis nav stāsts par muižām ar lapenēm. Šis ir stāsts par Ivanovu no blakus kāpņu telpas. Tas ir, mēs esam uzdevuši sev to pašu uzdevumu, ko savulaik Čehovs: izklāstīt stāstu, kas sakņojas šodienas realitātē, – un uzvest uz skatuves vidējo statistisko mūsdienu cilvēku. Tā, it kā tagad kāds dramaturgs būtu sarakstījis lugu par vidējo ierēdni, kuram ir depresija un kurš nav ticis galā ar apstākļiem. Nu, jā, sievu vairs nemīl – un viņa turklāt vēl ir nāvīgi slima. Parādus sataisījis, bet atdot nav ko. Nu, mīļākā gan parādās. Bet viņš netiek galā – izdeg. Un te nu vairs nav svarīgi, vai sirds apstājās, vai nošāvies.
Jāteic, ka Jevgēņijs Mironovs jau kopš paša sākuma sev jautāja – kā spēlēt šo apātiju, dzīvotgribas trūkumu un nogurumu? Kā: staigāt pa skatuvi un nogurt? Tas nav viņa dabā, viņš nav smagnējs mākslinieks, viņš ir eksplozīvs, impulsīvs. Mūsu kopējais darbs daudzējādā ziņā ir būvēts uz to, ka mēs cenšamies atgrūsties no apstākļiem un neparedzēt, kas notiks uz priekšu. Un es kopš paša sākuma centos viņu atturēt no izdomāšanas, kā tēlot Ivanovu un kā uzbūvēt visu lugas darbību. Nav jāspēlē ne blēdis, ne savā dzīvē sapinies cilvēks: viņā ir gan viens, gan otrs – pats autors viņu svaida uz dažādām pusēm. Lomu ļoti sarežģītu padara tieši šī dubultā optika: cilvēks ne jau vienkārši nomokās ar jautājumu: “Kālab es dzīvoju?” Tā ir kā Mēbiusa lente, iešana uz priekšu pa noslēgtu teritoriju. Jautājums taču ir ne tik daudz par dzīves jēgu, cik par ko citu: “Kāpēc es nevaru dzīvot, kamēr neesmu atbildējis uz jautājumu, kālab dzīvoju?..”
Timofejs Kuļabins
Režisors it kā noliek skatītāju zāles priekšā spoguli, kurš mūs un jūs atspulgo līdzās izrādes varoņiem. Taču, rau, kāds te aptveramības plašums un aiziešanas dziļums – uz citiem laikmetiem, citādās alūzijās. Mēs it kā kāpjam lejup pa laika trepēm arvien tālāk un dziļāk. Pirmais cēliens – mūsdienas, kur joprojām tāpat mokās un šurpu turpu mētājas Čehova personāži. Šuročkas svinības vasarnīcā ir piesūkušās ar šukšinisku, skanīgu un spilgtu, komisku “dīvainīšu” raibumu. Trešajā, “biroja” cēlienā skan absolūti vampiloviskas traģēdijas intonācijas. Un visbeidzot fināla kāzu priekšdarbi uz zaļas vadmalas prospekta fona atkal ved mūs pie Čehova (taču “Tatjanas Repinas” laiku Čehova), bet no turienes jau vairs nav tālu līdz Dostojevskim ar viņa [dvēseles] “uzplēsumiem”. Un sanāk tā, ka dramaturgs Čehovs netiek vienkārši pārbaudīts ar mūsdienu mērauklu, bet ievijas arī krievu dramaturģijas, literatūras un teātra kontekstā.
Žurnāls “Teatr”
Katram laikam ir savs Ivanovs. Nāciju teātrī mums spīdoši parādīja vārgu, sanīkušu, neinteresantu, vispār pēc inerces dzīvojošu lugas varoni. Tādu jauno mazo cilvēku, kura jau vairs nav pat žēl. Un nekādas nojausmas par pārmaiņām. Un nekādas cerības uz dzīvi, kas līdzinās “maigiem, glezniem ziediem”. Iekšējo vergu uzveikt nav izdevies nepavisam. Vienīgais, kas atliek sausajā atlikumā, – tāpat kā Čehova laikos – ir jaunais brīnišķīgais teātris.
Interneta izdevums “Colta”