A. Raikina vārdā nosauktais teātris “Satirikons”, Maskava
CILVĒKS NO RESTORĀNA
Pēc Ivana Šmeļova
teiksma par dzīves cildenumu
Jegora Peregudova skatuves kompozīcija
Režisors – inscenētājs: Jegors Peregudovs
Scenogrāfija un kostīmi: Vladimirs Arefjevs
Komponists: Pjotrs Aidu
Gaismu mākslinieks: Anatolijs Kuzņecovs
Skaņa: Tatjana Ņikitina
Mākslinieki: Konstantīns Raikins, Arturs Muhamadijarovs, Darja Ursuļaka, Aleksandrs Guņkins, Deniss Suhanovs, Aleksejs Jakubovs, Aļona Razživina, Mihails Širjajevs, Sergejs Gromovs, Sergejs Bubnovs, Albina Jusupova, Jevgeņija Abramova, Georgijs Ležava, Anna Zdora, Antons Jegorovs
Muzikanti: Anna Žuravļova, Regīna Šteimane, Olga Demina, Ļubova Mansirova, Vera Voroņežska, Anastasija Milovanova, Svetlana Golubkova
Izrādes garums 3 st.
12+
A. Raikina vārdā nosauktā teātra “Satirikons” izrādes ir vairākkārtējas prēmijas “Zelta Maska” nominantes un laureātes
Protams, izrādes centrs un dzinējspēks paliek Konstantīna Raikina varonis, kurš mūsu klātbūtnē it kā atskatās uz vairāku savu dzīves gadu notikumiem. Pārējie ierodas no atmiņām, atklājas no viņa vārdiem, gluži kā saaužoties no gaisa (bet kāda svarīga persona, piemēram, sieva, tā arī neparādās, kas stāstam piešķir papildu skatuvisku dramatismu). Režisoram Jegoram Peregudovam izdodas interesanti un ritmiski precīzi organizēt šo daudzbalsību – viesi restorānā, viesmīļi, muzikanti, īrnieki, Skorohodova draugs, bārddzinis, šveicars vai gluži epizodiskas personas bez vārda. Viņi visi viegli parādās un viegli izgaist, virpuļojot starp durvju ailām, nozibot starp asajām gaismas strēlēm un it kā neuzstājot uz savu svarīgumu. Tomēr daudzi no viņiem paliek atmiņā ar intonāciju precizitāti un plastikas dzīvīgumu – kā visi trīs Denisa Suhanova personāži, jo īpaši skolas direktors, ar vēderiņu un pielaizītajiem matiem, vai Alekseja Jakubova frizieris. Bet citi izšauj tikai ar pāris vārdiem un dažreiz pat nav redzami visā augumā…
Konstantīna Raikina lomā, kā nav grūti iedomāties, ir daudz meistarīgu aktierisku detaļu un smalkumu, un ar tiem pietiktu veselam vakaram (šāda loma izcilam aktierim ir īsta dāvana, ne jau nejauši Skorohodovs Jakova Protazanova filmā kļuva par vienu no slavenajām Mihaila Čehova lomām). Bet tomēr vissatraucošākie vakara brīži ir tie, kad Raikina varonī pamostas cilvēciskā cieņa, kad nedaudz iztaisnojas mugura, kad Skorohodovs pārstāj pieliecies slīdēt starp notikumiem gluži kā starp galdiem restorānā, apstājas, paceļ acis, kurās sariešas, bet tomēr ne reizi nenorit asaras.
avīze “Komersant”
Jegors Peregudovs nav no tiem režisoriem, kuri rīko revolūcijas. Tieši otrādi, viņš ir it kā demonstratīvi konservatīvs – ne jau iztopot ideoloģiskajai tendencei atgriezties pie tradīcijām, bet pēc sava rakstura veida un dvēseles slieksmes. Lūk, arī šoreiz viņš ir ņēmis mazpazīstamu Ivana Šmeļova stāstu un iestudējis to maksimāli saudzīgi un rūpīgi, ar daudzām precīzām vēsturiskām detaļām un uzticību Šmeļova stāsta kantilēnai. Zināmu stāstījuma monotonumu atdzīvina spilgtie Denisa Suhanova iznācieni un, protams, Konstantīna Raikina darbs, kurš šeit tēlo mazo cilvēku Gogoļa Bašmačkina garā.
interneta izdevums “Лучший из миров”
Varētu šķist, ka šis “mazais cilvēks”, viesmīlis (dažkārt šis personāžs ironiski un ciniski sevi dēvē par “sulaini”) nepavisam nav varonis harizmātiskam komediantam, kādu skaitītāji uztver Raikinu. Šeit mazāk vietas ir temperamentam, toties daudz vairāk – skumjām pārdomām par dzīvi, kurai zudis stingrs pamats. Vai pat ne pārdomām, bet neizpratnei – plati ieplestās, patiesas neizpratnes par notiekošo piepildītās Raikina – Skorohodova acis šķiet kā notiekošā kamertonis. Izjūk ģimene, dēls top par revolucionāru, meita aizbēg no mājām un sadzīvo ārlaulības bērnu, viesmīlis zaudē riskantas “investīcijas”, bet pēc tam arī darbu, viss grimst kārtējo “juku laiku” kataklizmās. Bet Raikina Skorohodovs, neatstājot pārdzīvojumus, neliekuļoti un dažbrīd ne visai prasmīgi cenšas visiem palīdzēt, visus saprast, samierināt, uzklausīt, nostādīt uz pareizā ceļa.
Jegors Peregudovs iestudēja “Cilvēku no restorāna” ar “lielā stila” paņēmieniem, brīžiem atsakoties no kameriskuma un pieklusinātām intonācijām. Tomēr Raikins ar savu aktiera nojautu “dzird”, uztver ikviena pašreizējā brīža gaisotni un noregulē pats savas un partneru intonācijas atbilstoši vajadzīgajam tonim un reģistram. Turklāt režisors nav veidojis inscenējumu, bet izmantojis prozas darba “priekšā lasīšanas” paņēmienu. Skorohodovam vajag tikai sākt stāstīt kārtējo epizodisko sižetu, kā viņa vārdi “atdzīvojas” uz skatuves ailās starp sienām. Sāk runāt par restorānu – parādās uzklāti galdiņi, pie kuriem sēž brīžiem trakulīgi, cikreiz mierīgi apmeklētāji. Atceras par mājām, un sienas norobežo mazu dzīvoklīti. Stāsta par iemītniekiem – un tur jau viņi ir, katrs var saviem pārdzīvojumiem un kaislībām. Un ikvienam stāstam ir savs skatījums un savas intonācijas – te siltas, ģimeniskas, te traģiski trauksmainas, te atkal izbrīna pilnas un dīvainas.
Šajā izrādē ir daudz “iemītnieku”, un šo stāsta blīvo apdzīvotību režisors pārnes uz skatuvi. Var jau būt, ka uz šādu risinājumu bija uzvedinājis tieši Raikins, viņa izveidojies aktieriskais tēls skatītāju apziņā, bet kopējā vēstījuma audeklā režisors neaizmirst par tradicionālo teātra stihiju - spēli. Daudzi aktieri šeit saņem uzreiz vairākas lomas, maina tēlus, intonācijas, kostīmus un frizūras – un veidojas raiba un trokšņaina pasaule. Šī izrāde, kas pēc būtības ir benefice, pilnīgi noteikti ir būvēta uz harmoniska un profesionāla aktieru ansambļa.
interneta izdevums “Театрall”